Glābēji, kas noguruši no šīs lomas, šis ieraksts būs Jums!
Vai visi ir dzirdējuši par Karpmana trijstūri?
Ja nē , un kāda daļa noteikti nē- tad nu piedāvāju šo apskatīt-Varmāka jeb agresors, upuris jeb cietējs, glābējs!

Šajā attēlā šie trīs redzami,kā vāverēni.Jo šīs lomas var būt mainīgas, atkarībā no situācijas. Cik bieži Jūs nokļūstat kādā no šīm lomām?Varbūt kaut ko neesat ievērojuši savās attiecībās pārī, ģimenē vai draugu kompānijā?
Varbūt pārvērtīšu šo stāstu pasakā, lai varētu labāk izparst kādas lomas būtību.
Lielā egļu mežā dzīvoja daudz dažādu dzīvnieku, bet Lielā pūce bija ļoti jauka un labsirdīga. Vienmēr tā kādu steidzās glābt. Nokritis čiekurs- tā steidzas to pacelt. Tad Sīlim spārns sasāpējies- viņa steidz nest dziedinošas zālītes. Te divas cielavas sastrīdējušās- pūce klāt, lai tās samierinātu. Bet dienai tuvojoties noslēgumam tā sēž koka zarā un sūdzas: " Es tā piekususi, es tā cenšos , bet mani neviens nenovērtē. Kāpēc visi atkal strīdas?Kapēc visu laiku kāds slimo?"
Kādu vakaru vāverēns ciemojās pie Pūces uz tēju un viņa tam jautāja: "Klau kāpēc es tik ļoti nogurstu? Es taču vēlos tikai palīdzēt un tabalstīt? Vai tad tas ir slikti?"
Vāverēns aizdomājās.Hmm, tāpēc ka, kādu laiku tapakaļ pats bija šādi dzīvojis. Sajūta, ka tev ir jāglābj pasaule.Ka tu esi tas atbildīgais par to kāds noskaņojums ir tiem , kas atrodas Tev blakus, par viņu veselības stāvokli, par svešām izvēlēm. Un starp citu, kas tad īsti notiktu, ja es neiejauktos- vai viss sabruks? Vai kāds netiks galā ar saviem pienākumiem?Vai patiešām iestāsies haoss?Bet pēc tam tu pats nokrīti no bezspēka! Un tad neviens nesteidzas tev palīgā.Un ko tu? Apvainojies, dusmojies. Bet tad pienāk atkal brīdis un tu dodies glābt, jo citādi rodas vainas sajūta.
Un - kas tad tas ir , tas ir slazds, kurā tu esi iekļuvis. Trīs taciņas, kuras noslēdzas viena aiz otras, kā aplis. Pirmā taciņa- Glābējs.Tu pa viņu ej un visu laiku , kādam palīdzi. Ieklausies, risini, sniedz savu palīdzīgo roku. Tad rodas sajūta , ka esi vajadzīgs, noderīgs un svarīgs. Bet kaut kur dziļi iekšpusē aug noguruma sajūta un kluss aizvainojums "Kāpēc neviens nepalīdz man?"
Otrā taciņa- agresors jeb varmāka un tad parādās emocijas, kuras iespējams pat ikdienā man nav un neesmu tādas sevī novērojis. Parādās kontrole pār citiem, dziļas sajūtu pārdzīvojums, lai citi mani ierauga mainot savu uzvedību. Sākas domas galvā- Es tik daudz daru tavā labā! Bez manis tu netiktu galā?Kāpēc tu neklausies? Dusmas kuras bija apspiestas, sāk izpausties, kā: kritika, pārmetumi,aizkaitinājums,emocionāls spiediens. Tad es vairs neglābju no brīvas izvēles, bet gan sāku pieprasīt, lai otrs atbilst manām gaidām un ekspektācijām.
Un tad , kad esmu noguris vai nesaprasts, pēreju uz nakamo celiņu, kas patiesi saplūst kopā un jūtos kā upuris. Un dažķārt, tas pat nav par vājumu, jo esot šājā ceļā var izjust- bezspēcību,sāpes,vilšanos, vēlmi, lai mani kāds saprot un atbalsta. Un tad esot šeit, es saprotu, ka varu atzīt , ka kaut kad esmu arī vājš un meklēt risinājumus, bet ja man tas ir ērti, tad kādu laiku te uzkavēties. Jo kad tad šis rodas- pēc konflikta vai neveiksmes, neviens mani nesaprot, netaisnības sajūta un vientulība.
Nu re arī vāverēni pastāstījuši par šo trijstūri un ja ieraugāt, kādā no lomām paši sevi. Ko izjūtat, kā ir tagad? Padalaties ar savām domām un sajūtām!
Greizsirdība- nevis mīlestības pierādījums, bet bailes pazaudēt
Un tomēr par greizsirdību mēs bieži runājam virspusēji: vai nu romantizējam to, vai kaunamies atzīt. Patiesībā greizsirdība reti ir par otru cilvēku.Visbiežāk tā ir par mūsu pašu ievainojamību.
Mēs jau nebaidāmies tikai no nodevības, mēs baidāmies no sajūtas, ka neesam izvēlēti!!!
Greizsirdība sākas tur, kur ir nedrošība! Psiholoģijā greizsirdība tiek sasitīta ar piesaistes traumām, zemu pašvērtējumu, agrāku taraidījuma pieredzi un emocionālas drošibas trūkumu attiecībās! Cilvēks var būt ārēji veiksmīgs,pārliecināts un skaists, bet iekšēji dzīvo patstāvīgā trauksmē: "Vai mani nepametīs?" Ir gadījumi , kad greizsirdība izpaužas skaļi:
kontrolē, pārbaudēs,dusmās vai pārmetumos.
Dažreiz pat ļoti klusu:
pārmērīgā pielāgošanās,salīdzināšanā,klusā ciešanā,sevis noniecināšanā.
Un visbiežāk zem greizsirdības slēpjas viens jautājums:
Vai es esmu pietiekami vērtīgs, lai mani izvēlētos arī rīt?
Mūsdienu attiecības greizsirdību , tikai pastiprina- Sociālie tīkli ir radījuši nepārtrauktu salīdzināšanas kultūru. Mēs redzam perfektas attiecības, filtrētus ķermeņus, uzmanību, ko partneris piešķir citiem cilvēkiem. Un līdz ar to mūsu smadzenes sāk meklēt draudus tur , kur pat īsti to nav!
Mūsdienu cilvēks dzīvo pārbagātībā ar izvēlēm, bet emocionālas drošības esamība kļūst ar vien trauslāka. Tieši tapēc greizsirdība šodien ir kļuvusi ne tikai par attiecību, bet arī pašvērtējuma jautājumu. Greizsirdība pati par sevi nav toksiska.
Jo toksiska kļūst nevis sajūta, bet gan veids, kā mēs ar to tiekam galā. Grezsirdība attiecības bieži vien var būt signāls:
- ka attiecībās pietrūkst drošības
- ka cilvēks sen nav juties pietiekami mīlēts
- ka partneri nerunā par savām vajadzībām
- vai arī, ka cilvēks pats ar sevi ir zaudējis kontaktu
Pieaugusi jeb nobriedusi mīlestība neprasa kontroli. Tā prasa spēju runāt par savām bailēm bez uzbrukuma. Ko tad īsti darīt ar greizsirdību?
Nevis apspiest, nevis kaunēties, bet mēgināt izprast.Un sākt uzdot sev jautājumus-
- No kā tad patiesībā es baidos?
- Ko šī situācija manī aktivizē?
- Vai šīs bailes pieder tagadnei vai senākai piredzei?
- Vai es spēju runāt par savām jūtām, bez manipulācijas?
Dziedināšana sākas brīdī, kad cilvēks pārstāj cīnīties ar savām emocijām un sāk atjās ieklausīties.
Noslēgumā vēlos teikt, ka greizsirdība nav pierādījums lielai mīlestībai. Tā bieži ir pierādījums lielām bailēm.
Un tomēr tajā nav nekā pakaunojoša. Tā ir emocija, kura aicina paskatīties dziļāk sevī. Jo veselīgās attiecībās cilvēks nedzīvo bailēs zaudēt otru, bet gan jūtas drošs būt pats.
Un ,kā ir jums?Vai esat izjutuši kādreiz šīs emocijas , kuras grauj uzticību,mīlestību un savstarpējo sapratni?
Pāru komunikācija-Kad partneris runā vai tu patiešām dzirdi?
Sarunas pārvēršas par paralēliem monologiem,kur katrs cenšas pierādīt savu taisnību, nevis patiesi saprast otru!
Dzirde attieciebībās nav tikai skaņu uztvere- tā ir emocionāla klātbūtne. Tā nozīmē, apstāties, nolikt malā savu iekšējo dialogu un uz brīdi ieiet partnera pasaulē. Svarīgs jautājums- Kāpēc mēs nedzirdam?
Bieži vien iemesli ir diezgan cilvēcīgi:
- Mēs jau iepriekš zinām, ko "otrs teiks";
- Mūsos ieslēdzas aizsardzības reakcijas;
- Mēs klausāmies, lai atbildētu, nevis lai saprastu;
- Vecās sāpes un aizvainojumi filtrē, to ko dzirdam.
Rezultātā partnera teiktais tiek pārveidots mūsu galvā- un mēs reaģējam nevis uz realitāti, bet uz savu interpretāciju.
Un te rodas jautājums- Kā izskatās patiesa dzirdēšana?
Patiesa dzirdēšana sākas ar vienkāršu, bet ne vienmēr vieglu soli- palēnināšanos.
Tas varētu izskatīties šādi:
- Tu ļauj partnerim pageigt domu un nepārtrauc viņu;
- Tu pārfrāzē dzirdēto("vai es pareizi saprotu, ka..).;
- Tu interesējies par sajūtām, ne tikai faktiem;
- Tu necenties tūlīt pat uzreiz risināt vai labot;
šajā telpā cilvēks jūtas ieraudzīts.Un bieži vien- tieši tas arī ir galvenais, nevis tūlītējs risinājums.
Kas notiek , kad mēs sākam dzirdēt?
Mainās attiecību kvalitāte. Konflikti kļūst mazāk, bet tie arī kļūst drošāki. Parādās sajūta: "Es neesmu viens(a), šajās attiecībās!" Un paradoksāli- jo vairāk mēs jūtamies sadzirdēti, jo mazāk mums ir nepieciešamība cīnīties par savu taisnību.
"Lielākā dāvana, ko vari dot otram, ir tava patiesā klātbūtne un vēlme viņu saprast!"
Vai tu zināji, ka pusaudži bieži piedzīvo emocionālus uzplūdus, kas var ietekmēt viņu dzīvi? Atbalsti viņus ar terapijas sesijām, kas palīdzēs uzlabot emocionālo pašsajūtu un komunikāciju."
Pasaka par atjaunojamiem resursiem(pasaku terapijas metodes)
Kādu dienu viņa satika vecu ceļienieku,kurš rokās nesa laternu, bet tajā nebija gaismas. Vinš teica:"manas acis vairs neredz, bet es joprojām jūtu grumbaino ceļu. Gribi, es parādīšu, kur atrodas tavs avots?"Viņi gāja kopā caur mežu, kluītēm un lēni. Līnai šķita, ka viņi iet nepareizā virzienā-prom no tās vietas, kur avots reiz bija.Tomēr ceļinieks tiaki smaidīja un teica:"Dažreiz lai atrastu ūdeni, jāuzticas sausumam!"
Kad viņi apstājās, priekšā nebija ne ūdens, ne gaismas- tikai vecs satrunējis akmens ar plaisu. Ceļinieks lūdza viņu pielikt plaukstas pie akmens un klausīties. Sākumā -klususm, Tad neliela , bet klusa čalošana. Un no plaisas izplūda maza, dzidra ūdens strūkla.Tā bija silta un Līna saprata-avots nekad nebija zudis. Tas vienkārši gaidīja, kamēr viņa atkal noticēs sev! Un kad tā vēlējās pateikties ceļiniekam, viņš jau bija pazudis. Tikai lateran bija tepat zālē- tajā dega gaisma.
Un Lina saprata-ka viņas avots, gaisma un spēks dzīvo vienā vietā.Tajā, kurā viņa atkal atļāvās just!
Pasakas nozīme terapijā-
Avots- iekšējais resurss, dzīvības enerģija,pašdziedināšanās spēks.
Ceļinieks-terapeitiskā figūra vai cilvēka iekšējā gudrība, kas vada cauri tumsais(neziņai, šaubām)
Laterna-paziņas gaisma, kas atjaunojas, kad atveram sirdi.
Klusums un plaisa- brīdis, kad šķiet, ka viss ir beidzies, resurss izsīcis, bet patiesībā sākas atjaunošanās.
Stress un izdegšana
- Emocionālie simptomi- Patstāvīgs nogurums, pat tad kad esi atpūties
- Vienaldzība pret darbu vai cilvēkiem, pret kuriem izjuti līdzjūtību
- Samazinās motivācija un radošums
- Sajūta, ka neko vairs nejūtu vai arī man viss vienalga
- Iekšējs tukšums ar vainas sajūtu par to.
Fiziskie simptomi
- Hronisks nogurums un izteikti miega traucējumi
- galvassāpes, muskuļu spriedze,probļemas ar gremošanu
- Imunitātes pazemināšanās
Kognitīvie siptomi
- Grūtības koncentrēties
- aizmāršība
- grūtības pieņemt lēmumus
Uzvedības un attiecību pazīmes
- Sociālā distancēšanās - nav vēlmes tikties ar cilvēkiem
- Pārmērīga kavēšanās, dažādās jomās
- Emocionālā atslēgšanās no ģimenes, partnera, draugiem