Greizsirdība- nevis mīlestības pierādījums, bet bailes pazaudēt
Un tomēr par greizsirdību mēs bieži runājam virspusēji: vai nu romantizējam to, vai kaunamies atzīt. Patiesībā greizsirdība reti ir par otru cilvēku.Visbiežāk tā ir par mūsu pašu ievainojamību.
Mēs jau nebaidāmies tikai no nodevības, mēs baidāmies no sajūtas, ka neesam izvēlēti!!!
Greizsirdība sākas tur, kur ir nedrošība! Psiholoģijā greizsirdība tiek sasitīta ar piesaistes traumām, zemu pašvērtējumu, agrāku taraidījuma pieredzi un emocionālas drošibas trūkumu attiecībās! Cilvēks var būt ārēji veiksmīgs,pārliecināts un skaists, bet iekšēji dzīvo patstāvīgā trauksmē: "Vai mani nepametīs?" Ir gadījumi , kad greizsirdība izpaužas skaļi:
kontrolē, pārbaudēs,dusmās vai pārmetumos.
Dažreiz pat ļoti klusu:
pārmērīgā pielāgošanās,salīdzināšanā,klusā ciešanā,sevis noniecināšanā.
Un visbiežāk zem greizsirdības slēpjas viens jautājums:
Vai es esmu pietiekami vērtīgs, lai mani izvēlētos arī rīt?
Mūsdienu attiecības greizsirdību , tikai pastiprina- Sociālie tīkli ir radījuši nepārtrauktu salīdzināšanas kultūru. Mēs redzam perfektas attiecības, filtrētus ķermeņus, uzmanību, ko partneris piešķir citiem cilvēkiem. Un līdz ar to mūsu smadzenes sāk meklēt draudus tur , kur pat īsti to nav!
Mūsdienu cilvēks dzīvo pārbagātībā ar izvēlēm, bet emocionālas drošības esamība kļūst ar vien trauslāka. Tieši tapēc greizsirdība šodien ir kļuvusi ne tikai par attiecību, bet arī pašvērtējuma jautājumu. Greizsirdība pati par sevi nav toksiska.
Jo toksiska kļūst nevis sajūta, bet gan veids, kā mēs ar to tiekam galā. Grezsirdība attiecības bieži vien var būt signāls:
- ka attiecībās pietrūkst drošības
- ka cilvēks sen nav juties pietiekami mīlēts
- ka partneri nerunā par savām vajadzībām
- vai arī, ka cilvēks pats ar sevi ir zaudējis kontaktu
Pieaugusi jeb nobriedusi mīlestība neprasa kontroli. Tā prasa spēju runāt par savām bailēm bez uzbrukuma. Ko tad īsti darīt ar greizsirdību?
Nevis apspiest, nevis kaunēties, bet mēgināt izprast.Un sākt uzdot sev jautājumus-
- No kā tad patiesībā es baidos?
- Ko šī situācija manī aktivizē?
- Vai šīs bailes pieder tagadnei vai senākai piredzei?
- Vai es spēju runāt par savām jūtām, bez manipulācijas?
Dziedināšana sākas brīdī, kad cilvēks pārstāj cīnīties ar savām emocijām un sāk atjās ieklausīties.
Noslēgumā vēlos teikt, ka greizsirdība nav pierādījums lielai mīlestībai. Tā bieži ir pierādījums lielām bailēm.
Un tomēr tajā nav nekā pakaunojoša. Tā ir emocija, kura aicina paskatīties dziļāk sevī. Jo veselīgās attiecībās cilvēks nedzīvo bailēs zaudēt otru, bet gan jūtas drošs būt pats.
Un ,kā ir jums?Vai esat izjutuši kādreiz šīs emocijas , kuras grauj uzticību,mīlestību un savstarpējo sapratni?