Pasaka par atjaunojamiem resursiem(pasaku terapijas metodes)

6. nov. 2025, Nav komentāru

Pasaka par zudušo avotu

Kādreiz sen, senos laikos kalnu ielejā dzīvoja meitene Līna, kuras sirdī reiz bija bijis gaišs avots.No tā avota viņa smēla drosmi, prieku un mīlestību- tik daudz, ka varēja dziedināt citus, dalīties un smieties.Taču gadu gaitā viņa sāka dzirdēt balsis:

"Tev jābūt stiprai","Neraudi","Citiem taču ir grūtāk!"

Un pamazām avota dzidrais ūdens kļuva duļķains.Līna pārstāja iet turp- viņai šķita, ka tas ir izsīcis.

Kādu dienu viņa satika vecu ceļienieku,kurš rokās nesa laternu, bet tajā nebija gaismas. Vinš teica:"manas acis vairs neredz, bet es joprojām jūtu grumbaino ceļu. Gribi, es parādīšu, kur atrodas tavs avots?"Viņi gāja kopā caur mežu, kluītēm un lēni. Līnai šķita, ka viņi iet nepareizā virzienā-prom no tās vietas, kur avots reiz bija.Tomēr ceļinieks tiaki smaidīja un teica:"Dažreiz lai atrastu ūdeni, jāuzticas sausumam!"

Kad viņi apstājās, priekšā nebija ne ūdens, ne gaismas- tikai vecs satrunējis akmens ar plaisu. Ceļinieks lūdza viņu pielikt plaukstas pie akmens un klausīties. Sākumā -klususm, Tad neliela , bet klusa čalošana. Un no plaisas izplūda maza, dzidra ūdens strūkla.Tā bija silta un Līna saprata-avots nekad nebija zudis. Tas vienkārši gaidīja, kamēr viņa atkal noticēs sev! Un kad tā vēlējās pateikties ceļiniekam, viņš jau bija pazudis. Tikai lateran bija tepat zālē- tajā dega gaisma.

Un Lina saprata-ka viņas avots, gaisma un spēks dzīvo vienā vietā.Tajā, kurā viņa atkal atļāvās just!

Pasakas nozīme terapijā-

Avots- iekšējais resurss, dzīvības enerģija,pašdziedināšanās spēks.

Ceļinieks-terapeitiskā figūra vai cilvēka iekšējā gudrība, kas vada cauri tumsais(neziņai, šaubām)

Laterna-paziņas gaisma, kas atjaunojas, kad atveram sirdi.

Klusums un plaisa- brīdis, kad šķiet, ka viss ir beidzies, resurss izsīcis, bet patiesībā sākas atjaunošanās.